Ieskats UDHS evolūcijā – no Senās Grieķijas līdz 20. gadsimtam
Lai gan šķiet, ka uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir šī gadsimta modernākie traucējumi, tā nebūt nav – UDHS literatūrā ticis pieminēts jau pat pirms mūsu ēras. Viens no nozīmīgākajiem ārstiem medicīnas vēsturē, saukts arī par mūsdienu ‘medicīnas tēvu’ - Hipokrats (ap 460.-377. g. p.m.ē.) aprakstīja pacientus, kuriem bija paātrināta sensorā uztvere, taču mazāka uzmanības noturība, jo dvēsele strauji tiecas pēc nākamajiem iespaidiem. Stāvoklis, ko Hipokrats aprakstīja, līdzinās tam, ko mūsdienās identificē kā UDHS. Sengrieķu ārsts šiem pacientiem ieteica dzert daudz ūdens un nodarboties ar daudzveidīgām fiziskajām aktivitātēm (Martinez-Badia & Martinez-Raga, 2015).
Kā vēl viens UDHS līdzīgu simptomu apraksts rietumu literatūrā jāpiemin sengrieķu filozofa un botāniķa Teofrasta (372.–287. g. p.m.ē.) darbs ‘’Raksturi’’ (Characteres), kur vienā no grāmatas nodaļām viņš aprakstīja vīrieti ar prāta lēnumu. Vīrieša apraksts atspoguļo UDHS simptomus (Victor et al., 2018).
18. gadsimts
Runājot par UDHS atspoguļojumu medicīniskajā literatūrā, kā viens no pirmajiem ir jāpiemin vācu ārsts un filozofs Ādams Veikards (Melchior Adar Weikard, 1742–1803). Veikards aprakstīja UDHS simptomātiku 1775. gadā izdotajā vācu medicīnas mācību grāmatā, protams, neizmantojot mūsdienu terminoloģiju. Pieminēta tika hiperaktivitāte un neuzmanība, kā arī uzvedības traucējumi. Veikards minēja, ka neuzmanība ir izteiktāka jaunākos cilvēkos (Martinez-Badia & Martinez-Raga, 2015).
Skotu ārsts Aleksandrs Kraičtons (Alexander Crichton, 1763–1856) aprakstīja UDHS simptomus kā nespēju pietiekami pastāvīgi pievērst uzmanību vienam objektam, ko viņš secināja saskarsmē ar saviem pacientiem. Kraičtons uzmanību dēvēja par visu zināšanu vecāku (Ramsay, 2024).
19. gadsimts - solis tuvāk mūsdienu zināšanām
Savā 1809. gadā izdotajā grāmatā ‘’Ārprāta un melanholijas novērojumi’’ (Observations on Madness and Melancholy), psihiatrs Džons Haslams (John Haslam, 1764-1844)aprakstīja pacientu ar uzvedības problēmām. Pieminētais bērns jau kopš divu gadu vecuma bijis izklaidīgs, nekaunīgs, nekontrolējams un ar ierobežotām koncentrēšanās spējām. Puika mēdza lauzt lietas un arī slikti izturēties pret dzīvniekiem. Šī gadījuma aprakstu var uzskatīt kā agrīnu UDHS piemēru.
Vācu rakstnieks un ārsts Heinrihs Hofmans (Heinrich Hoffmann, 1809 –1894) izveidoja stāstu sēriju bērniem, kurā iekļauts stāsts par nepaklausīgu un nemierīgu puiku ‘’Nemierīgais Filips’’(Zappelphilipp). Filipu varētu daļēji salīdzināt ar mūsdienās visiem zināmo Bārtu Simpsonu. Šī 1844. gadā izdotā ilustrāciju grāmata arī mūsdienās tiek izmantota kā UDHS alegorija, jo bērna neracionālā uzvedība atbilst mūsdienu UDHS (Smith, 2024).
1859. gadā vācu psihiatrs Heinrihs Neumans (Heinrich Neumann, 1814-1884) ieviesa terminu hipermetamorfoze, ar kuru apzīmēja bērnu nespēju koncentrēties, nemieru un nespēju nosēdēt. Mūsdienās šis jēdziens uzskatāms kā novecojis.
Skotijā dzimušais psihiatrs Tomass Smits Kloustons (Thomas Smith Clouston, 1840-1915) UDHS vēstures pētījumos bieži netiek pieminēts, taču savos darbos par garīgo saslimšanu ārstēšanu lieliski aprakstījis tādus simptomus kā impulsivitāte, neuzmanība un hiperaktivitāte.
20. gadsimts - mūsdienīgāka izpratne.
Runājot par UDHS vēsturisko literatūras evolūciju, viens no visbiežāk pieminētajiem ārstiem ir Džordžs Stills (George Frederic Still, 1868-1941).
1901.- 1902. Medicīnas žurnālā The Lancet Stills aprakstīja bērnus, kuriem piemīt morālās kontroles trūkums. Viņš arī minēja, ka bērnu nespējai kontrolēt savu uzvedību nav nekādas saistības ar to inteliģenci. Pateicoties Stilla lekcijām un simptomu aprakstiem radās sākums UDHS izpratnei un faktam, ka šī uzvedība biežāk ir novērojama zēniem (Rodden, 2019).
1923. gadā, pētot bērnus, kuri izdzīvoja encefalīta letarģiju, psihiatrs Frenklins Ebauhs sniedza pierādījumus, ka UDHS līdzīgi simptomi var rasties no smadzeņu bojājumiem (Ramsay, 2019). Pēc atveseļošanās vairākiem pacientiem bija radušās neatgriezeniskas uzvedības problēmas kā, piemēram, impulsivitāte, uzmanības trūkums un citi UDHS līdzīgi simptomi. Šie gadījumi veicināja smadzeņu traumu un UDHS saistību izpēti.
1932. gadā vācu ārsti Francs Krāmers (Franz Kramer) un Hanss Polnovs (Hans Pollnow) apraksta stāvokli, ko nosauc par hiperkinētisko sindromu, kurš sevī ietver nespēju nomierināties un nespēju koncentrēties, pretestību noteikumiem un grūtības veidot attiecības. Pēc 7.gadu vecuma hiperaktivitāte pakāpeniski samazinās. Šis sindroms tika definēts pēc septiņpadsmit bērnu izpētes un agrāk ticis saukts par Krāmera-Polnova sindromu (Innes, 2021).
1963. gadā amerikāņu psihologs un UDHS pētnieks Keits Koners (C. Keith Conners, 1929-2019) publicēja savu pētījumu par metilfenidāta ietekmi uz emocionāli traumētiem bērniem. Pētījums palīdzēja ievirzīt šo stimulantu kā vienu no galvenajiem līdzekļiem uzvedības traucējumu ārstēšanā (Carrol, 2017).
Ieskats UDHS vēsturē
Izmantotās literatūras saraksts
Barkley, R. A., & Peters, H. (2012).The earliest reference to ADHD in the medical literature? Melchior AdamWeikard’s description in 1775 of “Attention Deficit” (Mangel derAufmerksamkeit, Attentio Volubilis). Journal of Attention Disorders, 16(8),623-630. https://doi.org/10.1177/1087054711432309
Carroll, B. (2018). Carmen KeithConners. Neuropsychopharmacol. 43, 455. https://doi.org/10.1038/npp.2017.240
Conners, C. K., Eisenberg, L., &Sharpe, L. (1964). Effects of methylphenidate (ritalin) on paired-associatelearning and porteus maze performance in emotionally disturbed children. Journal of Consulting Psychology, 28(1), 14-22. https://doi.org/10.1037/h0049224
Innes, H. (2021). Franz Max Albert Kramer (1878-1967). Embryo Project Encyclopedia 1940-5030 https://hdl.handle.net/10776/13293
Martinez-Badía, J. & Martinez-Raga, J. (2015). Who says this is a modern disorder? The early history of attention deficit hyperactivity disorder. World J Psychiatry. 5(4), 379-386. https://dx.doi.org/10.5498/wjp.v5.i4.379
Ramsay, R. (2024). Scholars discover a new date for the earliest medical description of ADHD. Psychology Today. https://www.psychologytoday.com/intl/blog/rethinking-adult-adhd/202404/adhd-an-18th-century-condition-in-the-21st-century-world
Rodden, J. (2019). The history of ADHD and its treatments. ADDitude magazine. https://www.additudemag.com/history-of-adhd/
Smith, M. (2024). Narrative matters: When does the history of ADHD not begin?. Child Adolescent Mental Health, 29(4), 385-387. https://doi.org/10.1111/camh.12727
